2014.gada 1.maijs - 19.oktobris, Stūra māja, Brīvības iela 61
Autori: Orbīta (S. Timofejevs, A. Punte, A. Zapoļs, V. Svetlovs, E. Sisojevs)
Darbs tika izstādīts bijušajā VDK ēkā - tā saucamajā “Stūra māja” (Brīvības iela 61) izstādes “Draudzības (re)konstrukcija” ietvaros. Hipertrofētā veidā tas atspoguļo miglainus mitoloģizētus priekšstatus par slepeno dienestu darbību, neiespējamību uzzināt patiesību pat tagad, kad VDK kā institūcija it kā vairs nepastāv. Taču mēs vēl aizvien vērojam, ka patiesībā šī slepenā organizācija vada veselas valstis un ietekmē politiku visā Austrumeiropas reģionā. Neziņa neļauj arī precīzi noteikt tās ietekmes ģeografiskās robežas un reālās iespējas. Viltīgs, liekulīgs, nodevīgs, vardarbīgs un ļauns - VDK rokraksts ir viegli (un tik grūti!) atpazīstams it visā pēcpadomju politiskajā vidē.
Agrāk padomju cilvēka apziņa, dabiski tiecoties tikt ārā no psiholoģiskā diskomforta, ko rada informācijas trūkums, aizpildīja ontoloģiskus robus ar leģendām, baumām un fragmentāriem faktiem, mēģinot ar fantāzijas palīdzību rekonstruēt pasaules karti pēc iespējas pilnīgāk. Šobrīd, saskaroties ar slepenām un ar ikdienišķu loģiku neizskaidrojamām varas rīcībām, mēs paši nonākam tāda maza padomju cilvēka lomā un atkal aicinām palīgā fantāziju, lai kaut kā humanizētu šo nepanesamo telpu, kas atvēlēta mūsu dzīvei.
Shēma B
Vieglprātīgi jauni cilvēki
Padomju stagnācijas periodā
Izgāja sniegā ar šampanieša pudelēm
Un brīnumsveču sudraba zariņiem.
Viņu stāvi brūnos puskažociņos,
Garām adītām šallēm,
Puszābakos ar rāvējslēdzējiem un iedegtiem
Draņķīgu cigarešu jāņtārpiņiem loderēja
Blāvu laternu gaismā gar kocenēm, mājām
No spundētiem brūni krāsotiem dēļiem.
Viņi iedzina pensionāros šausmas un neapmierinātību,
Lika sevi vērot caur aizsvīdušajiem logiem,
Kurus apgaismoja plikas virtuves lampiņas bez abažūriem,
Viņi tik smējās un krita sniegā un ēda to, uzkoda sniegu
Skābeno burbuļu malkiem, svieda ar pikām
Ceļa zīmēm, kas aizliedz iebraukt un apstāties.
Vēlāk aizsēdējās līdz rītam plašās virtuvēs pie apaļiem galdiem
Vai šaurās virtuvēs uz trīskāju ķeblīšiem.
Sasildījās, sačukstējās, samirkšķinājās, noskaloja to visu
Ar tēju, klausījās uz šalkojošiem lenteniekiem oriģinālajos ierakstos
Cilvēkus žilbinošās biksēs un kreklos ar izgriezumiem uz
Krūtīm. Un apsprieda dzirdēto.
Tāpēc, ka laiks tajā periodā tika uztīts uz milzīgām
Magnētiskajām spolēm VDK pagrabā Engelsa ielā.
Grandiozās, praktiski nedilstošās spoles izgudroja
Zeku profesori Kolimā. Neizmērojamas neiztērētā laika
Rezerves izgāza Sibīrijas upēs, nodedzināja armijas
Katlu mājās, iebetonēja Berlīnes mūra
Pamatos. Zemūdens raķeškuģu reaktorus darbināja
Tieši laika izotopi. Un kad kritiskā masa
Bīstami pārsniedza līmeni, pēkšņi dučos pilsētu
Vienlaikus ielās izšāvās vieglprātīgu jauniešu kompānijas.
Sprieguma izlāde nobira kā Jaungada spīguļi
Un pieplaka VDR ražoto sešstīgu ģitāru grifiem. Gaisā
Stipri smaržoja strāva. Ielas apgaismojuma lampiņas
Mirgoja. Un kādu mirkli redzamības zonā ap viņiem
Radās apbrīnojama skaidrība. Daudzi joprojām
Atceras pārdzīvoto kā “jaunību”. Šie paši
Brīži slepenajā dokumentācijā nodēvēti par “Shēmu B”.
Atdzejojis Andris Akmentiņš
